ceturtdiena, 2008. gada 31. janvāris

un nekad nav gana

ljauties laika pluudumam.
kad skola vairs neasocieejas ar neskaitaamaam stundaam paarielas biblioteekaa, skaitot mirkljus, kam jaamaterializeejas vaardos un pieraadiijumos, tad skola shkjiet draudziiga vieta.
un es atkal domaaju par to, kaapeec taa ir (par beigaam). man shkjiet, ka tas ir tik muuzjiigs jautaajums, ka visas dziives garumaa es ar to nekad nespeeshu samierinaaties, liidz beidzot man atveersies acis, ka taas patieshaam nav beigas.
nedariit lietas tikai taapeec, ka taas ir ieplaanotas. pamaniit notikumus un ljauties vinjiem. uzkaapt Eifelii, kad tur nav rindas un kliist pa snaudosho bezcilveeku Pariizi, kad visas draudziigaas vietas ir sleegtas. satikt cilveeku, kam vaardaa Ziemassveetki (no kidding) un skatiities skumjas bildes.

izprinteet biljeti uz disnejlendu.
es neradu jeegu.

Nav komentāru: